Tik pat kā pasaka

Reiz kāda nenosakāmas izcelsmes meža piekājē dzīvoja meitene vārdā Sāra Galvīte. Dzīvoja, auga un, skat, pienāca meitenei tie laiki kad miesa un gars pēc vīra kārojas. Patiesībā ne jau viņai tik ļoti kārojās, kā viņas māte Juste Strīpiņa gribēja no meitas tikt vaļā. Jo meita reizumis traucēja viņas privātajai dzīvei...un tā jau četrdesmit gadus. Radi radiem, bet sirdsapziņai tak jābūt - tā Juste pie sevis nodomāja un pasauca Sāru pie sevis.
- Meitiņ, ir pienācis laiks tev pamest dzimtās mājas un doties nenosakāmas izcelsmes mežā vīru meklēt. Es tam mežam cauri skrienot ne vienu vien vīru esmu dabūjusi un tava vecmāmiņa - viedā Liriņa tāpat. Tad nu še tev groziņš ar gurķīšiem un viskija pudeli priekš vecmāmiņas, dodies mežā, sameklē Liriņu un viņa tevi iebīdīs visās tajās štellītēs... 
Sāra nopūtās, izslēdza Adult Chanel, paņēma groziņu un gāja jau uz durvīm, kad Juste saķēra meitu aiz minisvārku jostas.
- Paga, meit, paga! Tu nevari iet mežā kā Sāra Galvīte...tur pieņemts iet ar izdomātu vārdu...
Sāra sakārtoja savu sarkano beretīti virs blondajiem matiem un teica:
- Labi, tad es iešu zem nika Sarkangalvīte, lai neviens pat nenojaustu!
Sarkangalvīte pakniksēja un aizgāja. Juste piegāja pie loga un noskatījās meitai pakaļ. Viņa piespieda sev pie krūtīm Kolejū grāmatiņu un nočukstēja: - Cerams, ka visi meža iemītnieki sadosies rokās, lai viņai palīdzētu...
Sāra..., ak piedodiet - Sarkangalvīte. Tātad Sarkangalvīte iegāja ar drebošu sirsniņu un pusizdzertu viskija pudeli (stress, ziniet) nenosakāmas izcelsmes mežā.
Gāja viņa pa meža taciņu, gāja līdz iznāca kādā pļaviņā.
- Hei, uzmanīgi! - kāda balss iesaucās.
Sarkangalvīte paskatījās apkārt un ieraudzīja, ka gandrīz ir sabradājusi ziedošu Naktsvijoli.
- Oj, pardon...- Sarkangalvīte nožagojās.
- Tu man te bites neaizbiedē! - Naktvijole nikni pašūpojās savā slaikajā kātiņā. Un patiesi, apkārt puķei rosījās gruntīgs ganāmpulks ar labi noaugušām bitēm.
Sarkangalvīte apbrīnā noelsās.
- Johaidī...te tiešām tak veči spieto, ka tik turies...
Naktvijole pamāja ar lapiņu, sak, audience ir beigusies - man ir kas svarīgāks darāms, un sāka dziedāt sentimentālas meldijas, kurām biebalsoja ar savu zumēšanu bitītes.
- Pfe...veči...ha! Trani tie ir nekas vairāk, - teica no krūmiem izlīdusī Lapsa. - Tas nav nekāds auKstais gals.
- Ak tā... - Sarkangalvīte domīgi noteica.
- Unj kas tu tāda būtu? - Lapsa novērtēja Sarkangalvīt no galvas līdz kājām.
- Sarkangalvīte esmu. Eju pie vecmāmiņas Liriņas, lai viņa man palīdz pie vīra tikt. Wot!
- Ha - ha- ha...- Lapsa ieķiķinaja ķepā. - Tā nu īstā padomu devēja...Un vispār - NEMULDI. Uzreiz redzams, ka tu esi paļonka! Koļījies, kas esi!
- Nu, Sarkangalvīte, ka tev saka...- Sarkangalvīte samulsa. Lapsa tik pārliecinoši runāja, ka viņa pati sāka šaubīties par savu identitāti.
- Ņu, ņu...paļonka...Tūlīt mēs tevi skaidros ūdeņos davedīsim! - Lapsa cieti noteica un pazuda miglā.
Sarkangalvīte iešņāpa vēl vienu šļuku viskija. Otrā pusē krūmos kaut kas nobrīkšķēja. No turienes izdipadoja ārā maza izmēra alnītis.
- Neklausies Lapsā. Viņai gļuki visas dzīves laikā rādās, - Alnis piebikstīja ar ragiem Sarkangalvītei pa celīšiem. Kā jau stāstījām - maza izmēra alnītis. - Tu labāk šito te ...- izģērbies!
- Kāpēc?! - Sarkangalvīte sašuta.
- Kā kāpēc? Pārbaudīsim tevi uz ģimeniskumu!
Meitene nepaspēja neko atbildēt un arī novilkt tikai vienu zeķīti paspēja, jo piepeši Alnītis satrūkās un aizdipadoja atpakaļ krūmu virzienā.
- Aha...svaiga gaļa! - rūcoša balss pietuvojās Sarkangalvītei no aizmugures. Sarkangalvīte pagriezās un ieraudzīja Vilku. Pavisam īstu dzīvo vientuļu Vilku, tādu par kādu sapņo jebkura fileja tirgū.
- Nēēē, mans niks ir Sarkangalvīte un es nesu vecmāmiņai groziņu ar vīriem un ...gribu tikt pie pīrādziņa...
- Kā tad, kā tad...Nu...par cik?
- Kas - par cik? - viņa izbrīnijās.
- Nu, šitas viss, - vilks ar ķepu pamāja uz Sarkangalvītes pusi.
- Emm...cepurīte - 2 lati, blūzīte - 50 santīmi...humpalā pirku, svārciņi...
- Mļin, netēlo duru! Es tev prasu par to, kas zem drēbēm! - Vilks nozibināja zobus.
- Krūtis - 867 lati...pārējais ir īsts - Sarkangalvīte samulsusi atzinās.
- Tfu ti. Kad te reiz parādīsies Īsta Saprotoša Sieviete ?! - Vilks nogaudojās un aizauļoja uz vecmāmiņas Liriņas būdu paraudāt spilvenā.
Sarkangalvīte jau taisījās ieraut vēl vienu šļuku un iet tālāk, kad..
- Redz, redz, kur viņa ir! Nu, paskatieties! Vai tad uzreiz neož pēc paļonkas ?!
Pļaviņas viducī, spalgi ķērkādama un mētājot ķepas uz visām pusēm, stāvēja Lapsa. Aiz viņas, velkot kanceli, nāca o`Tesa un mednieks Kutuzovs ar cigareti mutē, kurš stiepa garu apsūdzēto solu. 
- Da nesaspringsti, Lapsa, ščas visu, čisto v kosmoss, noskaidrosim! - o`Tesa nolika kanceli un paraustīja Lapsu aiz astes. 
Lapsa nosēdināja Sarkangalvīti uz celma un pati pakāpās kancelē. O`Tessa un Kutozovs nosēdās uz apsūdzēto sola. 
- Tā...kaut kas pietrūkst, - norūca Kutozovs. - Mmm... fonā skan Ai Sī Dī Sī - Stormī mai dei! Izpildīt!
Pļaviņā izleca Amis un Jamis ar koklēm un sāka spēlēt. 
Lapsa nokrekšķējās.
- Tātad es apgalvoju, ka šī perZona ir paļonka! Jo, pirmkārt, tā cepurīte nemaz nav sarkana, bet oranža! Otrkārt, šis tēls ir acīmredzami nopizdjīC internetā...es privāti pateikšu no kā, pačukstēšu - brāļi G., ja jums kaut ko tas izsaka, un, treškārt, tāpēc, ka ES tā teicu! Mans ir runājis...es eju pēc desmaizes!
Lapsa nosmīnēja ūsās un pazuda atkal miglā. 
- Mja... - noteica o`Tessa, nesapratnē paskatoties uz Kutuzovu.
Kutuzovs pakasīja kasāmo.
- Nu, kas ir..., Sarkangalvīt, nostāties ar seju pret mežu, ar pakaļu pret kanceli...slabo būs?
- Nē! - Sarkangalvīte pārliecināti atbildēja Kutuzovam.
- A kotletes?
- Varu!
- A mi...
- A gredzentiņš pirkstā? - Sarkangalvīte koķeti pasmaidīja.
- Žīdene... - Kutozovs bezkaislīgi secināja. - Nu, ko teiksi, o`Tesa, lai staigā Sarkangalvīte pa nenosakāmas izcelsmes mežu?
- Lai staigā, kas man ... - o`Tesa garlaikoti nožāvājās.
- Pāāāāg! Tikai ar dažiem noteikumiem! - iesaucās nupat pieskrējusī jaunuve Riebaļa. - Tātad - matus nogriezt un nokrāsot...zilus! Ataudzēt deguna spalvas! Ēst daudz tauku maižu. Un fiksi līdz Liriņai un atpakaļ! Skaidrs!
Riebaļa piebikstīja Sarkangalvītei pie vaiga un apmierināti paskatījās uz sevi pūdernīcas spogulī.
Sarkangalvīte domīgi piecēlās, apēda pīrādziņu, izdzēra pēdējo viskija šļuku un, sakārtodama svārciņus, notrallinājās:
- La.. la..la..tra..la..la. 

Jamis un Amis turpināja koklēt. Nenosakāmās izcelsmes mežs līgoties līdzi. Bet kaut kur pavisam netālu no pļaviņas viedās māmuļas Liriņas būdiņā šņāca labi paēdis Vilks. Liriņa nopūtās un aizgāja uz meža bodi iepirkt pārtiku..."un kurš idiots izdomāja, ka vīrieša mīlestībai jāiet caur vēderu...", viņa rūgti domāja.

Piedod, Deivid!

Aģents Žūpers nolēca no velosipēda un uzmanīgi palūkojas ceļmalas staba neona uzrakstā, kas vēstīja „Laipni lūgti Mazmīlniekos. IkāCārā:  bruto 8 pasažieri, neto – 32” Žūpers pašūpoja galvu, uzsēdās uz daudz redzējušā divriteņa un minās tālāk. Neona burtos neto rāmi nomainījās uz 33. Viņš domās atkārtoja reizrēķina tabulu, sadalīja to zilbēs un vēlreiz atkārtoja ar atskaņām. Tas viņam palīdzēja domāt. Bet padomāt bija par ko, piemēram, par kreisajā pusē skarbi sēcošo mežu ar milzīgiem kārklu krūmiem. Labajā pusē virsājus nomainīja viens otram līdzīgi dzīvojamie vagoniņi. Un, rau, pie visšķībākā no tiem jau viņam māja šerifs Ņe Tū.

- Aģent Žūper! Priecājos, ka varēji tik ātri ierasties, - šerifs palīdzēja Žūperam norāpties no divriteņa.

- Šerif! Ķersimies ātrāk pie lietas! Kā sauc šos neparasti lielos kārklu krūmus?

- Oooo! Tie ir mūsu lepnums – Lielie Kārklu Krūmi!

- Cik neparasti... – aģents izbrīnīti pastūma tālāk no pieres naģeni.

Aģents Žūpers ieķērās šerifam Ņe Tū elkoni un abi iegāja kārtības sarga vagoniņā.

Tur viņus sagaidīja patīkama izskata jaunuve ar garu bizi. Jaunuve atmeta bizi aiz muguras un, kautrīgi ķiķinot, sasveicinājās.

- Aģent Žūper, esi sveiks!

Lielus darbus tu te veiks!

Pēc tam Mazmīlānos teiks –

Atkal vēl  viens beigts ir feiks!

- Ak, šerifa palīdze Figuce, kā vienmēr formā... normā... štormā , - aģents Žūpers saminstinājās.

- Ir jau labi, Žūp, mēs to vēl paspēsim! – Figuce mierinoši paraustīja aģentu aiz augšlūpas.

Šerifs Ņe Tū ar slaiku žestu norādīja uz sarkano dīvānu un melno klubkrēslu.

- Mūsu jaunieguvumi! – viņš lepni paziņoja. – Nopirkām oranžajā vigvamā no pundura Pirkstu Klikšņinātāja.

- Nevis nopirkām, bet iemainījām! – iebilda Figuce.

- Pret ko? – aģents Žūpers apvaicājās.

- Pienāks laiks – redzēsi, - noslēpumaini norūca šerifs.

- Labi, tad ķersimies pie nākamās lietas! – Žūpers līksmi iesaucās. – Dosimies pie madam Lasūli! Viņa taču joprojām gatavo šo brīnišķīgo čefīru un neatkārtojamās kaņepjmaizītes?

- Protama lieta! – teica šerifs Ņe Tū.

- Tu atstāj mani smagā sāpē,

Jo iekriti tik seklā slāpē.

Nu ciešana pār mani valda –

Jel līdzi ņem un liec uz galda! – jaunuve Figuce, piespiedusi rociņas krūtīm nodeklamēja.

Aģents paskatījās uz šerifu. Šerifs uz aģentu.

- Nu, labi šerifa palīdze Figuce, nāc mums līdzi – noderēsi! – Ņe Tū visžēlīgi piekrita. – Iespējams traktierī būs majors Po de Zelēns...

- Hmm... tātad mums ir arī trešā lieta? – aģentam Žūperam attapīgi iemirdzējās kreisā nāss.

Visi trīs kārtības ruļļa sargātāji, uzmetuši plecos mugursomas devās uz traktieri, proti, vagoniņu trīs vagoniņus tālāk. Aiz traktiera letes mīlīgi smaidīja madam Lasūli.

- Ahā, aģents Žūpers! Tūlīt, tūlīt būs tava čefīra tase un kaņepjmaize! – viņa pazuda zem letes, mazliet pagrabinājās un parādījās ar aizdomīga izskata šķidruma tvertni un bulciņu.

- Mmmm, madam, tu kā vienmēr esi uzdevumu augstumos, - Žūpers atzinīgi noteica, pasmaržojis bulciņu un iekampis krietnu malku čefīra. – Ceru, ka neaizmirsi iespļaut čefīrā?

- Par ko tu mani turi?! – madam Lasūli aizvainoti, bet koķeti notrallināja. – Iespļāvu kā nākas! Un kaņepjmaizē ieceptas trīs svaigi spiestas sviedru lāses no mežziņa Bažello paduses.

- Madam Lasūli, tu tak nespēj rimties, ne? – tēlotā nosodījumā nomurmināja Ņe Tū.

Aiz aģenta muguras kāds vecīgi nokrekšķējās.

- Ā, major Po de Zelēn! Kāda sagadīšanās! – šerifs Ņe Tū priecīgi iesaucās. – Lūk, jaunuve Figuce tieši ļoti interesējas par tiem taviem izsludinātajiem desmit nezināmo lidojošo objektu veidiem.

Šerifs pastūma Figuci uz priekšu.

Majors nopētīja Figuci no galvas līdz kājām.

- Es būšu pagodināts tevi turpināt izglītot, šerifa palīdze. Kur mēs izgājšmēnes palikām...

- Mēs, major, tikām līdz sestajam lidojošajam šķīvītim, - Figuce ieķiķinājās un ieknieba Žūperam pakaļvaigā. – Labāk majors rokā, nekā aģents kokā!

- Rāmi, mans bērns, un neuztver to tik nenopietni! Tikai banāli un neizglītoti ļaudis tos sauc par šķīvīšiem! Nezināmie lidojošie objekti iedalās desmit veidos un tas būtu jāmāca skolās! Bet par to vēlāk. Aģent Žūper, man tev ir kas ziņojams.

Aģents ieinteresēti paskatījās uz majoru.

- Man pienāca telegramma no krustmātes Mērijas. Tā ir dīvaina. Mērijas telegrāfā ir tikai viens burts „O” , bet šajā sūtītajā telegrammā...

Majors Po de Zelēns izklāja telegrammu uz galda. Aģents vilka pirkstu pār burtiem...vieni vienīgi „O” , bet te piepeši starp tiem parādījās „ŽŪPERS” un atkal „ŽŪPERS”  un vēlreiz. Un tad vēl vārds : „baklažāni”

Aģents Žūpers pakasīja zodu.

- Vai tev tas kaut ko izsaka? – jautāja šerifs.

- Jā, šķiet, ka krustmātei Mērijai ir paplašinājies vārdu krājums!  - viņš nopietni secināja.

- Atļaujiet mums atklanīties. Tuvojas krēsla un nezināmie lidojošie objekti kļūs uzskatāmi redzami. – Majors Po de Zelēns galanti paņēma pie rokas Figuci un abi aizaulekšoja zem tumšajiem padebešiem.

- Šerif, kāpēc tu jaunuvi Figuci sūti šādā misijā? Vai tam ir kāda dziļāka nozīme? – painteresējās Žūpers.

- Vecīt, mana brūte par visām varītēm uzstāj, ka man ir jāzina visi desmit nezināmo lidojošo šķīvīšu veidi! Savādāk viņa ledusskapi vaļā nevēršot un alu man gultā nepasniegšot. A es zinu tikai sešus... Uz šodienu. Tā jau no slāpēm var nomirt! – Ņe Tū skumji teica.

- Hmm... – aģents Žūpers izmisīgi skaitīja uz pirkstiem. – Es vispār tikai vienu zinu – to, kas izskatās pēc cigāra...

- Tā, lai nu paliek cigāri. Mainīsim tematu uz ceturto un pēdējo lietu šodien! – šerifs trauksmaini nobubināja.

- Jaukiņi! – aģents Žūpers izdzēra pēdējo malku čefīra un norija pēdējo bulciņas kriksīti. – Stāsti!

- Ne šeit! – šerifs un aģents izgāja ārā uz ielas un abi lēnām devās meža virzienā. – Tagad mēs aiziesim līdz vecītei Mušmirei.

- Mmm, tā ir tā ar to Malkas Murkšķeli? – aģents jautāja.

- Jā, tā pati. Malkas Murkšķelei esot, kas stāstāms par ceturto lietu.

- Kamēr ejam, varbūt pastāstīsi, kas mums ir zināms?

- Nekas īpašs. Ir pazudusi Tora Tesere.

- Atkal?

Šerifs bezpalīdzīgi noplātīja rokas. Tikmēr viņi jau bija iegājuši dziļā kārklu krūmu meža vidū, precīzi piecpadsmit soļus no traktiera. Tur aiz necila paugura slējās trīsstāvīgs vagoniņš. Vecītes Mušmires pagaidu ziemas mītne.

- Es jūs gaidīju jau vakar! – vecīte pārmetoši sauca viņiem jau no lieveņa. – Manai Malkas Murkšķelei verbālā caureja jau trīs dienas. Es esmu tik nogurusi, ka cepumus jūs nedabūsiet. Varat aplaizīt blendera lāpstiņas. Es šodien ķirbju biezzupu taisīju.

Aģents Žūpers sarauca degunu un atteicās. Šerifs Ņe Tū mirkli pavirpināja lāpstiņas rokās un neizlēmīgi pamīņājās.

- Labi, Ņe Tū, vari paņemt līdzi uz mājām! – vecīte atļāva. Šerifs priecīgi aizbāza lāpstiņas aiz siksnas.

- Nu, vecīte Mušmire, kas Malkas Murkšķelei ir sakāms? – aģents Žūpers ziņkārīgi sarosījās.

- Pavaicā pats! – Mušmire piegrūda Malkas Murkšķeli aģentam pie deguna.

- Tā... Murkšķele, kas tev ir zināms par Toras Teseres pazušanu.

Malkas Murkšķela sāka īdēt.

- Mušš, Mušsss, man viņš nepatīk!

Vecīte Mušmire iešāva Malkas Murkšķelei pa šķilām.

- Nemāžojies!

- Nu lāāāābi, es redzēju sapni... tur Tora Tesere klīda pa mežu kopā ar Mežrozīšu Džeikobu. Un tad zaļais vigvams. Vairs nekā.

Malkas Murkšķele apklusa un nožāvājās.

- Hm... principā viss skaidrs. Jāapcietina Mežrozīšu Džeikobs un lieta darīta! – aģents Žūpers parāva aiz piedurknes šerifu Ņe Tū un abi straujā solī devās uz durvju pusi.

- Eu, jaunieši! – Malkas Murkšķele slinki nomurrāja. – Mežrozīšu Džeikobam jūs klāt netiksiet bez Pulciņa palīdzības.

-NĒ! Tikai ne to! – duetā ieaurojās kārtības sargi.

– Tikai ne Pulciņš! – šerifs ievaimanājās. – Viņas tur savās rokās visus Mazmīlānus. Pundurjaks vien zin, ko paprasīs par informācijas sniegšanu...

- Vai mums ir cita izeja? – Žūpers skumji  vaicāja.

- Ir! – Ņe Tū stingri noteica. – Izliksimies, ka Tora Tesere nemaz nepazuda! Viņa taču tāpat atradīsies. Pēc 25 gadiem vismaz, bet kurš tad skaita!

- Vecīt, tas neiet. Tu taču zini, ka man pret viņu ir jūtas! – aģents Žūpers svinīgi piesita dūri pie krūtīm un viņa sejā parādījās vaibsts, kas liecināja par jūtām.

- Nu ko... tātad ejam uz zaļo vigvamu, - šerifs nopūtās un abi iegāja blakus vagoniņā.

Pulciņš sēdēja pie vagona vidu iekurta ugunskura. Ienākot puišiem Pulciņš sinhroni pagriezās pret viņiem, sinhroni pasmaidīja un sinhroni aizgriezās.

- Mēs jūs gaidījām.- Pulciņš nomutuļoja.

- Dāmas. – Aģents tēlotā galantumā paklanījās. – Joprojām vērpjat intrigas, tinat makšķeres un pārdodat linoleja skaidiņas?

- Ne tikai. Tagad mēs arī izvadājam balsošanas urnas un krājam balsis.

- Par ko? – šerifs Ņe Tū izbrīnījās.

- Par velti, - Pulciņš atbildēja. – Bet ne tāpēc jūs te esat. Jums vajag Mežrozīšu Džeikobu.

Aģents Kūpers pamāja.

- Jā, norādiet mums, kur viņu atrast.

- Pieci šeškeļi. – Kāda no Pulciņa pastiepa uz priekšu krājkasīti. Šerifs parakājās pa Žūpera kabatām un iemeta krājkasītē sešus šeškeļus. – Izdod nevajag.

- Labi. – Pulciņš pamāja. – Oranžajā vigvamā atradīsies atbildes uz visiem jautājumiem. Bet, Žūper, tev jāiet vienam.

Šerifs Ņe Tū atviegloti nopūtās, uzsita Žūperam pa plecu un vieglā polkas riksī aizdipināja prom uz savu privāto vagoniņu, kur viņu jau gaidīja brūte un slēgts ledusskapis.

Aģents Žūpers sakārtoja naģeni, aizpogāja žaketi un ātrā solī devās pāri pagalmam uz oranžo vigvamu. Viņš iegāja tukšajā milzīgajā hallē. Augstu pie griestiem karājās matu fēns un žēli dūca.

- Labs, vai ne! – nezin no kurienes parādījies Punduris Pirkstu Klikšķinātājs norādīja uz griestiem. – Es to iemainīju pret dīvānu un klubkrēslu. Gadsimta darījums. Beidzot ciemiņi te neiesēžas un ilgu laiku.

- Interesants interjers, - piekrita Žūpers. – Bet es atnācu...

- Es zinu, - Pirkstu Klikšķinātājs viņu pārtrauca. – Tu meklē Toru Teseri. Atkal.

- Nē, vispār Mežrozīšu Džeikobu.

Punduris domīgi viņu  uzlūkoja.

- Interesanti. Kāpēc?

- Lai arestētu un liktu atzīties, kur ir Tora!

- Tātad tomēr galvenokārt tu meklē Toru Teseri?

Aģents Žūpers apjuka.

- Es tev kaut ko pastāstīšu. – Punduris sāka šūpoties vieglā dejas ritmā. – Torai Teserei bija slepens draugs Bum Bums. Viņš mēdza uzsist sev ar pirkstu kaklu un teikt: „Šmakovka, nāc man līdzi!” Daudzus viņš tā aizsauca. Arī Toru...

- Ēēē, pagaidi! Bet tas taču bija pagājušo reizi! – aģents iejaucās.

- Ja? Paskat, atmiņa sāk klibot. Ā, nu jā, Tora Tesere te atnāca vakar Mežrozīšu Džeikoba pavadīta. Viņš devās savās gaitās, bet Tora palika. Viņai patīk dejot. Ar mani.

- Jā, susuriņ! – Tora Tesere parādījās no aizmugurējām durvīm un apdejoja apkārt Pirkstu Klikšķinātājam.  – Man tiešām patīk dejot. Ar tevi.

- Tora, dārgā, tu atkal esi sacēlusi kājās visu slepeno un mazāk slepeno dienestu! – aģents Žūpers pārmetoši noteica. – Tagad tu nāksi man līdzi!

- Aga, vajadzīgs tu man esi kā svece jūras vāravai! – Tora Tesere atcirta. Tad piedejoja klāt Žūperam un iečukstēja ausī. – Tiksimies pēc 25 gadiem, Žūp!

- Apsoli?

- Aga. Ja vien nebūsi pārāk aizņemts.

Aģents Žūpers smagi pacilāts izgāja ārā no vigvama un devās uz viesu vagoniņu. Nometa uz gultas naģeni, atrāva vaļā žaketi un piegāja pie spoguļa. Viņam pretī raudzījās tēvainis ar gariem pelēkiem matiem un dažiem izgrebtiem dubultzodiem sejas lejasdaļā.

- Bum Bums? – Žūpers vaicāja jau iepriekš zinot atbildi.

- A jakže! – Bum Bums pasmīkņāja un izvilka ārā no matiem tur ieķērušos košļājamo gumiju. Pielipināja to pie spoguļa stikla, uzsita sev ar pirkstu pie kakla un iemurrājās. – Šmakovka, nāc man līdzi!

Un aģents Žūpers aizgāja. Tāpat kā pirms 25 gadiem. Tāpat kā pēc 25 gadiem.

Bet kaut kur skarbajos Lielo Kārklu Krūmu mežos stāvēja Mežrozīšu Džeikobs. Viņš viedā satraukumā vērās uz Mazmīlnieku vagoniņiem, domāja par to iemītniekiem un ar ierastu kustību pakasīja aiz auss līdzās stāvošo Kazulāci.

- Tā nu tas ir... tā nu tas ir, - viņš teica.

Pāri krūmu galotnēm kaut kas strauji aizlidoja. Kazulācis paostīja gaisu  un iesaucās.

- Nde... baklažāni nav tie, par ko izliekas. BAKLAŽĀNI NAV TIE, PAR KO IZLIEKAS!