Mēs ar meitenēm īrējam dzīvoklīti – pieci cilvēki divās istabās. Mēs – tas ir: es, Juļka, Idka un divas Taņas. Visas esam studentes, visas dažādas – gan izskatā, gan pēc raksturiņiem. Kā mēs jau otro gadu pamanāmies sadzīvot – nevienam nav skaidrs. Kā nekā mums tā teikt ir putekļi līdz griestiem. It kā jau darbus sadalām: mazgāšanu, gatavošanu, gludināšanu, tīrīšanu, miskastes iznešanu, bet, ja jūs domājat, ka dzīvoklis, kurā dzīvo piecas meitenes spīd un laistās, tad jūs vai nu dzīvojat smagos maldos, vai arī nekad neesat bijuši pie mums ciemos. Neskatoties uz tīrīšanas darbiem ik dienu, pie mums kaut kā visu laiku kaut kur kaut kas mētājas… vai nu tas būtu ļifons uz lustras, vai glāzē benčiki (smēķē abas Taņas un Ida), bet, ja pazūd tv pults, tad visticamāk tā atradīsies ledusskapī.
Par parastajiem rīta dialogiem es pat klusēju…nu tur:
- Juļa! Tu atkal esi manas zeķbikses uzvilkusi!
- Zoss, skaties – man caurums pirkstā!
- Man arī tur ir caurums!
- Da nu skaties – tavas mētājās uz galda! Un vispār man caurumiņš ir kreisajam pirksta, bet tev labajam un trīsreiz lielāks!
- Man nebija TIK liela cauruma! Un, starp citu, tās ir tīras! Kas aiztika manas zeķbikses? Un kāpēc caurums tik liels?
- Bet tu… TU vakariņas vakar neuztaisīji, - indīgi iejaucas mūžīgi izsalkusī Taņa Nr.1, - lūk, arī nācās grauzt to, kas pa rokai. Es vēl padomāju - paskat, kāda eksotiska garša…
Vēl mums ir kopīga draudzene Irinka, kopīga (patiesībā mana) māsa Aņuta un vēl čupa visādu pazīstamu un mazpazīstamu ļautiņu, kuru bieži vien ciemojas pie mums.
Mājas telefons vakaros ir karsts un brīvs būt nemēdz. Mūs sazvanīt ir grūtāk kā radio koncertu pēc pasūtījuma laikā. Jā, starp citu, kādu brīdi mēs ar to bijām apsēstas tb ar ideju sazvanīt radio. Radio telefona numuru atcerējāmies labāk kā savu uzvārdu. Katru vakaru, elpu aizturējušas, mēs skaļrunī klausījāmies īsos pīkstienus un lādējām dīdžejus par to, ka pēc mūsu domām viņi sēž uz telefona un laiž ēterā tikai kaut kādus savus kreisos zvanus. Vienreiz mums pilnīgi nejauši izdevās sazvanīt To Numuru! Kas nu sakās!!! Draudzīgs spiedziens ēterā padarīja kurlu raidījuma vadītāju un iesēja paniku pusē pilsētas. Bet pie mums atkal atskanēja īsie pīkstieni, bet dīdžejs noblēja kaut ko nesaprotamu. Vairāk šo radiostaciju mēs sazvanīt nevarējām. Diesarviņu!
Reiz pie mums kārtējo reizi atbrauca Aņuta. Visi viņu mīlēja par dzīvesprieku, smaidīgumu, kompleksu trūkumu un lielisku spēju parodēt balsis. Aņuta dzīvoja piepilsētā un mēdza viesoties pie mums pāris dienas mēnesī. Šoreiz viņa bija atvedusi aveņu ievārījumu un lieliski iestudētu Karsona frāzi” Esmu pats nelaimīgākais cilvēks pasaulē! Jums ir ievārījums?”
Kādu laiciņu pirms Aņutas ciemošanās, Taņai Nr.2 bija parādījies jauns mīļākais. Viņai vispār bija fenomenālas spējas gulēt ar ko pagadās un kur pagadās. Vienīgais, kas spēja viņu atturēt bija prezervatīvu trūkums. Par tiem, pēc aborta, viņas uzskats bija nelokāms.
Tās pašas dienas vakarā Taņa aizskrēja un randiņu, bet mēs izklaidējāmies ar klačošanos. Sēdējām tumsiņā, jo tā bija feināk besīties un smieties. Idka ar Taņku Nr.1 aizskrēja uzpīpēt uz balkona, bet kad atgriezās, ķiķinādamas stāstīja, ka pie ieejas durvīm stāvot Taņka Nr.2 ar savu pielūdzēju un skaļi spriež par tēmu – ir kāds mājās vai nav. Tā kā logi tumši viņa padomāja, ka mēs esam kaut kur aiztinušās un attiecīgi šie abi nopriecājās par divvientulības iespēju. Mēs nolēmām mazlietiņ iznest viņus cauri un paslēpāmies kur nu kura. Juļka palīda istabā zem gultas , Idka – skapī, Taņa Nr.1 – aiz aizkariem, es iestūmu Aņutu dīvāna kastē un paslēpos priekšnama skapī. Ideja bija sekojoša – draudzīgi izspurgt no paslēptuvēm un iekliegties: „ Juhūū, pieķērām, mazā palaistuvīte!”
Man trāpījās pats mazākais un neērtākais skapis, šeit pamatīgi oda pēc apavu krēma un zem kreisās pēdas bija kaut kas mīksts. Nedaudz pamīcoties, es pieliecos, pataustīju pēdu un sapratu – no rīta kāds nav aiztaisījis apavu smēra bundžu un tagad es ar Providences svētību esmu tajā iebraukusi ar kāju. Lādoties es notīrīju kāju ar kaut kādu lupatiņu.
Cst… Nāk. Slēdzenē pagriežas atslēga. Mēs sarunājam tā, ka kā Taņa Nr.2 ienāk, mēs skaitām līdz piecdesmit un tad draudzīgi izlidojam no aizkrāsnes. Vienu gan mēs neparedzējām – Taņas puisis bija vēl naskāks kā viņa pati. Viņš metās viņai virsū jau uz sliekšņa. Līdz istabai viņi nemaz nebiju nokļuvusi, kad pat es no sava skapja dzirdēju kā tika rautas nost drēbes un pēc tam jau nodžinkstēja dīvāns, kas noelsās vien no divu kaislīgu ķermeņu svara. Mēs vienkārši palikām vaļā mutēm. Un uzreiz nākamā doma: „Nabaga Aņuta!”
Loģiski, ka Aņa ilgi tādu vingrošanu uz sevis nespēja izturēt un, spriežot pēc skaņas, pašā atbildīgākajā brīdī sāka bungot pa dīvānu. Un tagad iedomājieties šo situāciju: kulminācijas momentā dīvānā, uz kura tu mīci savu meituku, kāds sāk klaudzināt un klusināti kliegt. No pārsteiguma zēns novēlās no dīvāna. Taņa uzreiz aizmetās uz vannas istabu, jo viņai pieleca, kas par lietu (zinot mūs!). Džeks lēnām (lēnām!!!) atver vaļā dīvānu, no turienes parādās viegli saspiestā Aņka un aizkapa balsī balsī saka ”Esmu pats nelaimīgākais cilvēks pasaulē! Jums ir ievārījums?” Puisis nevis vienkārši palika mēms, bet Palika Mēms. No otras istabas iznesās Juļka, kura dēļ tālākas dislokācijas ne pārāk saprata, kas notiek, un nobļāvās: „Nu ko iekriti, sīkā kuce!” Un te jau no skapja parādās Idka un nokrīt, histēriski zviedzot, uz grīdas. Nabagam pilnīgi redzami sāka braukt prom jums, jo viņš tāds kāds nu bija – zeķēs, vaļējā kreklā un prezervatīvā – metās uz izeju. Šajā brīdī koridorā no skapja izkāpju es… Zēns nožagojās un apsēdās koridorā uz grīdas. Es ieskrēju istabā un meitenes krišus sakrita kur nu kurā no smiekliem. Pie tam rādīdamas ar pirkstiem uz mani. Kā izrādījās mani vaigi, piere un zods bija pārklāti ar kurpju smēru.
Vārdu sakot viss beidzās laimīgi. Puisi atkačājam, padzirdījām ar tēju. Tiesa gan, lai cik dīvaini tas nebūtu, pie mums viņš vairāk nerādījās.
P.S. Lupatiņa, ar kuru es tīrīju kāju izrādījās esam Juļas mīļākais lakatiņš. Viņa man to joprojām nav piedevusi…
Par parastajiem rīta dialogiem es pat klusēju…nu tur:
- Juļa! Tu atkal esi manas zeķbikses uzvilkusi!
- Zoss, skaties – man caurums pirkstā!
- Man arī tur ir caurums!
- Da nu skaties – tavas mētājās uz galda! Un vispār man caurumiņš ir kreisajam pirksta, bet tev labajam un trīsreiz lielāks!
- Man nebija TIK liela cauruma! Un, starp citu, tās ir tīras! Kas aiztika manas zeķbikses? Un kāpēc caurums tik liels?
- Bet tu… TU vakariņas vakar neuztaisīji, - indīgi iejaucas mūžīgi izsalkusī Taņa Nr.1, - lūk, arī nācās grauzt to, kas pa rokai. Es vēl padomāju - paskat, kāda eksotiska garša…
Vēl mums ir kopīga draudzene Irinka, kopīga (patiesībā mana) māsa Aņuta un vēl čupa visādu pazīstamu un mazpazīstamu ļautiņu, kuru bieži vien ciemojas pie mums.
Mājas telefons vakaros ir karsts un brīvs būt nemēdz. Mūs sazvanīt ir grūtāk kā radio koncertu pēc pasūtījuma laikā. Jā, starp citu, kādu brīdi mēs ar to bijām apsēstas tb ar ideju sazvanīt radio. Radio telefona numuru atcerējāmies labāk kā savu uzvārdu. Katru vakaru, elpu aizturējušas, mēs skaļrunī klausījāmies īsos pīkstienus un lādējām dīdžejus par to, ka pēc mūsu domām viņi sēž uz telefona un laiž ēterā tikai kaut kādus savus kreisos zvanus. Vienreiz mums pilnīgi nejauši izdevās sazvanīt To Numuru! Kas nu sakās!!! Draudzīgs spiedziens ēterā padarīja kurlu raidījuma vadītāju un iesēja paniku pusē pilsētas. Bet pie mums atkal atskanēja īsie pīkstieni, bet dīdžejs noblēja kaut ko nesaprotamu. Vairāk šo radiostaciju mēs sazvanīt nevarējām. Diesarviņu!
Reiz pie mums kārtējo reizi atbrauca Aņuta. Visi viņu mīlēja par dzīvesprieku, smaidīgumu, kompleksu trūkumu un lielisku spēju parodēt balsis. Aņuta dzīvoja piepilsētā un mēdza viesoties pie mums pāris dienas mēnesī. Šoreiz viņa bija atvedusi aveņu ievārījumu un lieliski iestudētu Karsona frāzi” Esmu pats nelaimīgākais cilvēks pasaulē! Jums ir ievārījums?”
Kādu laiciņu pirms Aņutas ciemošanās, Taņai Nr.2 bija parādījies jauns mīļākais. Viņai vispār bija fenomenālas spējas gulēt ar ko pagadās un kur pagadās. Vienīgais, kas spēja viņu atturēt bija prezervatīvu trūkums. Par tiem, pēc aborta, viņas uzskats bija nelokāms.
Tās pašas dienas vakarā Taņa aizskrēja un randiņu, bet mēs izklaidējāmies ar klačošanos. Sēdējām tumsiņā, jo tā bija feināk besīties un smieties. Idka ar Taņku Nr.1 aizskrēja uzpīpēt uz balkona, bet kad atgriezās, ķiķinādamas stāstīja, ka pie ieejas durvīm stāvot Taņka Nr.2 ar savu pielūdzēju un skaļi spriež par tēmu – ir kāds mājās vai nav. Tā kā logi tumši viņa padomāja, ka mēs esam kaut kur aiztinušās un attiecīgi šie abi nopriecājās par divvientulības iespēju. Mēs nolēmām mazlietiņ iznest viņus cauri un paslēpāmies kur nu kura. Juļka palīda istabā zem gultas , Idka – skapī, Taņa Nr.1 – aiz aizkariem, es iestūmu Aņutu dīvāna kastē un paslēpos priekšnama skapī. Ideja bija sekojoša – draudzīgi izspurgt no paslēptuvēm un iekliegties: „ Juhūū, pieķērām, mazā palaistuvīte!”
Man trāpījās pats mazākais un neērtākais skapis, šeit pamatīgi oda pēc apavu krēma un zem kreisās pēdas bija kaut kas mīksts. Nedaudz pamīcoties, es pieliecos, pataustīju pēdu un sapratu – no rīta kāds nav aiztaisījis apavu smēra bundžu un tagad es ar Providences svētību esmu tajā iebraukusi ar kāju. Lādoties es notīrīju kāju ar kaut kādu lupatiņu.
Cst… Nāk. Slēdzenē pagriežas atslēga. Mēs sarunājam tā, ka kā Taņa Nr.2 ienāk, mēs skaitām līdz piecdesmit un tad draudzīgi izlidojam no aizkrāsnes. Vienu gan mēs neparedzējām – Taņas puisis bija vēl naskāks kā viņa pati. Viņš metās viņai virsū jau uz sliekšņa. Līdz istabai viņi nemaz nebiju nokļuvusi, kad pat es no sava skapja dzirdēju kā tika rautas nost drēbes un pēc tam jau nodžinkstēja dīvāns, kas noelsās vien no divu kaislīgu ķermeņu svara. Mēs vienkārši palikām vaļā mutēm. Un uzreiz nākamā doma: „Nabaga Aņuta!”
Loģiski, ka Aņa ilgi tādu vingrošanu uz sevis nespēja izturēt un, spriežot pēc skaņas, pašā atbildīgākajā brīdī sāka bungot pa dīvānu. Un tagad iedomājieties šo situāciju: kulminācijas momentā dīvānā, uz kura tu mīci savu meituku, kāds sāk klaudzināt un klusināti kliegt. No pārsteiguma zēns novēlās no dīvāna. Taņa uzreiz aizmetās uz vannas istabu, jo viņai pieleca, kas par lietu (zinot mūs!). Džeks lēnām (lēnām!!!) atver vaļā dīvānu, no turienes parādās viegli saspiestā Aņka un aizkapa balsī balsī saka ”Esmu pats nelaimīgākais cilvēks pasaulē! Jums ir ievārījums?” Puisis nevis vienkārši palika mēms, bet Palika Mēms. No otras istabas iznesās Juļka, kura dēļ tālākas dislokācijas ne pārāk saprata, kas notiek, un nobļāvās: „Nu ko iekriti, sīkā kuce!” Un te jau no skapja parādās Idka un nokrīt, histēriski zviedzot, uz grīdas. Nabagam pilnīgi redzami sāka braukt prom jums, jo viņš tāds kāds nu bija – zeķēs, vaļējā kreklā un prezervatīvā – metās uz izeju. Šajā brīdī koridorā no skapja izkāpju es… Zēns nožagojās un apsēdās koridorā uz grīdas. Es ieskrēju istabā un meitenes krišus sakrita kur nu kurā no smiekliem. Pie tam rādīdamas ar pirkstiem uz mani. Kā izrādījās mani vaigi, piere un zods bija pārklāti ar kurpju smēru.
Vārdu sakot viss beidzās laimīgi. Puisi atkačājam, padzirdījām ar tēju. Tiesa gan, lai cik dīvaini tas nebūtu, pie mums viņš vairāk nerādījās.
P.S. Lupatiņa, ar kuru es tīrīju kāju izrādījās esam Juļas mīļākais lakatiņš. Viņa man to joprojām nav piedevusi…
