Bazhixa lētā reisa saturs jeb kā nesajukt prātā 12 dienās

Diena pirmā

Kā zināms Bazhix ļoti mīklaini devās PROM. Virzienā, ko kā viņš domā neviens nezina [pasmīn]. Es uzskatu, ka pastāstīt man pieejamo informāciju ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums! Ibo neviens nezina tik daudz par Bazhixa tā saukto ekspotīciju, kā es. Pat Bazs nē! Ko viņš vispār zina, jājautā...
Bet ne par Bazhixa zinību lādi ir stāsts!

Tātad ņekijs Bazhix, kuru pēc nodokļu nomaksas mēs pazīstam kā Bazu, viss tāds noslēpumā tīts devās slepenā PROMbūtnē [ņe dļa protokola - vai tikai man šķiet, ka jaunais cilvēks pārāk bieži atpūšas?]

Tikko pazīstamā pārvadātāju kompānija piedāvāja biļetes pa lēto, Bazhiz traucās, skrēja un ieskrējās tās iegādāties. Gala mērķis - Dienvidi!

P.S. Atēlā Bazs ir kreisais no labās.

Bazs, apbruņojies ar miniatūru lietussardziņu (ibo tika teikts, ka Dienvidos ir krītošo strūklaku sezona), kuru bija nopiz...aizņēmies no Cūkas draudzenes Peles Pīces, sēdās uz jumta (biļetes ta lētā gala) un devās ceļā. Viņam blakus sēdēja krokodils, kurš aizdomīgi izskatījās pēc Pingvīna. Šajā brīdī Bazhixam vajadzēja kļūt Aizdomīgam. Bet kā mēs jau zinām Bazs ir pareizticīgi labticīgs pielauku zēns.

Tikai tajā brīdī, kad amišairlains piezemējās sniegā un Bazs, izkritis ārā no aprites un tramvaja, piešļūca pie purva bebra, kas turēja kājās ceļa zīmi "Dienvidpols", Bazs saprata, ka ir ne tikai alojies, bet arī šņabojies un vīnojies, domādams, ka Dienvidi ir Dienvidi arī Limbažos.

Bet, lai nu ko mēs varētu Bazhixam pārmest [pavicina lietu piecos sējumos "Kopotie Bazhixa pārmetumu raksti], tad tikai ne atjautības trūkumu! Bazs, daudz nedomādams, izvilka no rokassomiņas peldriņķi un ātri notamborēja siltu sedziņu, lai pa ceļam nesaltu. Bebrs, vērodams, kā viņa pavilna komplektējas īsajos stabiņos, nolādēja to dienu, kad māte viņam iemācīja būt viesmīlīgam. Bet, kuru gan šobrīd rausta kaut kāda sveša bebra jūtas ... Bazhix ietērpa sevi tamborētajā segas kūniņā, iekāpa peldriņķī un sāka irties vairāk uz Ziemeļu pusi. Tā viņš šobrīd tur peld...Ar Dieva un Sakārnīša

Palīdzību, un Purva Bebru enkura vietā. Valdziņu noraut, ziniet, Bazam piemirsās.
Turpinājums cerams sekos [pastumj prom globusu un lupu]

Lirisks iestarpinājums:

Zaraza M. [priecīgā balsī, klājot galdu]: - Man jau tā likās, ka viņš brauc uz Limbažiem!!!

Diena otrā

Kā atceramies mēs atstājām Bazu, Peldriņķi un Bebru peldam Ziemeļu virzienā. Esmu priecīga paziņot, ka šobrīd visi laimīgi iezemējušies starp Vladivostoku un Krustmātes Agates ķēķi. Bebrs, būdams veģetārā dzīvesstila piekritējs, tūlīt pat apēda miršu krūmu. Bazs, būdams, apķērīgs jauneklis, apķēra tuvāko vietējo ciltsmāti. Peldriņķis no laimes izpūtās un vietējās ciltsmātes ciltstēvs izšņauca tajā degunu. Ļausim Bazam klimakstizēties uz cietzemes un pieslēgsimies vēlāk. [saprot, ka Bazam apķērība var dārgi maksāt un līdzjūtīgi novēršas]

Es kā kefīra pudelē skatījos! Patiesi, ciltsmātes neapdomīga apķeršana Bazhixam maksāja rovno vienu spiedzošu grūpiju (starp citu, grūpija bija apāvusies aizdomīgi pazīstamās sarkanās kurpēs!). Ir arī labā ziņa - kopā ar grūpiju ciltstēvs pieņēma arī Bebru. Un tā - ciltsmāte negribīgi atsējās no Baza apķēriena un viņš eleganti pārlicis rokassomiņu pār kreiso roku devās džungļos. Šeit mēs atkal viņu atstāsim, jo ņemot vērā Bazhixa vadīšanos pēc karstā ūdens skaitītāja, viņš no trīs priedēm netiks ārā ātrāk par vēlu vakaru (mūsu platuma grādos).

Tātad, kad Bazhix beidzot izķepurojās ārā no 3 priežu gūsta(pēc skudru laika rēķinot - pagāja vairāki gadsimti), viņš attapās inteliģentā sabiedrībā.

Kaut gan, man jāteic, ka Bazhixam jau atkal būtu vajadzējis palikt Aizdomīgam, jo inteliģences pārstāvji aizdomīgi izskatījās pēc visiem zināmā (lai neteiktu blēdīgi slavenā) Vuča radiniekiem.

Bet mana pesimistiskā attieksme nekādā veidā netraucē Bazhixam. Un viņš, jautri cilājoties vainadziņam galvā, traucas nopakaļus intelektuāli neapdalīto pandu mocim. Viņu gaidot, cepta bambusa vāle un palienas izpriecas. Te nu mēs atkal atslēgsimies (ibo veca sieviete nav nekāds ātrvilciens...aizdusa, ziniet!) un cerēsim, ka rīt nevajadzēs teikt kāda veca, jestra romānista vārdiem - "Tā gadās...", redzot, ka Bazs ir atkal ķezā.

Lirisks iestarpinājums:

Piparbeciņa [salikusi rociņas pie intelekta]: - Bazhik, tu mūs redzi no Turienes?

Diena trešā.

Kad mēs pēdējo reizi redzējām Bazu, viņš auļoja nopakaļ mocim.
Ko, lai es jums saku - mana intuīcija kārtējo reizi mani nepievīla.

Un citiem par biedinājumu, varu teikt tikai vienu - ja jūs aicina uz grandiozu maltīti, pajautājiet sev, vai tikai jūs pats nebūsiet galvenais ēdiens...

Nē, nē - neuztraucieties! [stutē augšā paģībušās Snurku, Guntjixu un Maršu]
Nav tik traki. Bazs nebija pusdienās, bet galvenā palienas izprieca. Intelektuālās pandas atrada Bazhixu par ārkārtīgi amizantu play boy zaķi, jo nekad un neviens no viņu fērbijiem un bārbijām nebija tik smieklīgi ķiķinājis, kad to kutināja ar bambusa zariem.

Patiesībā, kad Bazs bija varonīgi izpriecājies palienā un Inteliģences pārstāvji palaida viņu brīvībā viņiem (pandām) pat kļuva visai skumji. Tika pat apspriesta doma paturēt Bazu Pandu Džungļos pavisam.
Tomēr, nomērot mūsu ceļotāju no galvas līdz kājām, pandas secināja, ka viņa uzturēšana maksās pārāk dārgi. Un mūsu mazliet izspūrušais un papluinītais Bazhix, sakārtojis svārkus...oj, piedodiet, rokassomiņu elegantāk, pamāja pandām, kuras sajuta tuvojamies kārtējo vientuļo vakaru, un devās tālāk. Pretī nākamajam piedzīvojumam.

Lirisks iestarpinājums:

Piparbeciņai rodas neveselīga interese par Bazhixa rokassomiņas saturu.

Diena ceturtā

Pēdējo reizi mēs Bazhixu redzējām visnotaļ veselīgā izskatā (tb viegli sasārtušu) aizlēkājam prom no džungļiem.

Kas noticis pa šo laiku? Nu, izlaidīsim lirisku atkāpi, kurā skudru lāči savā dzimtajā valodā apdziedāja Bazhixa individuālās īpatnības, ibo viņš bija pamanījies iesēsties skudru lāču mīļākajā skudru pūznī.

Tāpat, lai neizklausītos vulgāri, nepieminēsim to krāsu intensitāti un attiecīgo kustību dinamiku, kura pārņēma Bazu, kad tas pieleca kājās no sava neērtā sēdekļa un aizjoņoja skudru lāču rūcošo basu pavadīts.

Pateikšu tikai, ka šobrīd Bazhix atpūšas baobaba pavēnī, skaita skudras, kuras ievākušās dzīvot viņa nāsīs un cenšas izkratīt no ausīm skudru lāču meldiju spalgākās notis.
Būsim iejūtīgi un novērsīsim savus skatus.

Lirisks iestarpinājums:

Maršalls sevi apliecina, kā lasītājs ar vārgu nervu, un pieprasa sev ieliet.

Diena piektā

Protams, ir pilnīgi skaidrs, ka nekad mūžā neviens vēl nav varējis sēdēt baobaba pavēnī tā, lai tam Kāds neuzglūnētu. Arī Bazhixa atrakcijas ar ausīm un degunu Kāds uzmanīgi vēroja. Paši saprotat Kas!

Vēroja „ejot cauri rudzu laukam, ejot cauri rudziem” [iedziedas] Nu, labi – vienkārši vēroja bez lieka lirisma. Tātad, kad Bazhix tika apvērots no visām pusēm un Kāds uzrakstījis vēstules CIP, FIB, VID un tantei Mašai no paralēlpalātas, Bazs tomēr beidzot pamanīja, ka nav viens.

Patiesībā viņš pat nebija divi. Un pat trīs – nē. Pamazām ap Bazhixu bija salasījies pūlis no Ziņkārīgajiem Savvaļas Sīklopiem.

Un Bazhix piepeši saprata, ka skudru viesistabas mēbeļu izvēle viņa kreisajā nāsī un spalvu epilācija labajā ibo tur tās vēlējās iekārtot akurātu golfa laukumu, nebūt nav lielākā problēma viņa dzīvē.
Šajā mirklī es atkal empātijas dzīta reportāžu pārtraucu.

Lirisks iestarpinājums:

Kamēr briedis Maršalls un āpsis Lāpsis apsūdz reportāžas autori koku lietošanā, beka Pipars izrāda dīvainu interesi par Bazhixa peldbiksēm.

Sestā diena

Lai visi tie, kas satrauktiem nervu galiem izfantazējās visādas dramatiskas ainas ar varasdarbiem, ko pie Bazhixa pastrādāja Savvaļas Sīklopi, nomierina savu centrālo un perifērās nervu sistēmas ar vien maz kūciņ.

Ibo, ko var izdarīt Sīklopu bars? Nu, likt pamētāt bumbiņu miljons reizes un pēc tam 5 minūšu laikā nolaizīt līdz nemaņai. To arī Sīklopi izdarīja. Kad tie ar Bazu bija kārtīgi izspēlējušies, viņi nolika mūsu atrubījušos ceļotāju atpakaļ baobaba pavēnī un ielika viņam rokassomiņā dažus suņu cepumus.

Kad Bazhix pavēra vienu aci viņš atviegloti nopūtās. Savvaļas Sīklopu vairs tuvumā nebija. Kad pavēra otru viņš saprata, ka joprojām nav viens. Patiesībā, kad Bazam atvērās arī trešā acs un sestais prāts, viņš strauji paķēra rokassomiņu, un metās bēgt.

Pie baobaba palika Savvaļas Strinkšķošo Ģitāru bars un īgni raustīja stīgas. Tās bija neapmierinātas. Vēl kādu brīdi tās pašūpojās un tad pazuda džungļos, gaidīt nākamo ceļinieku.

Tās šodien bija palikušas bez palienas izpriecām...

Savukārt, Bazs, kurš šobrīd auļo pāri prērijai kā labi apmācīts ponijs, sāka aizdomāties, ka viņam ceļojuma laikā darbojas kaut kāda dīvaina sakritību shēma. Bet … tūlīt pat par to arī aizmirsa.

Netraucēsim viņam auļot.

Lirisks iestarpinājums:

Kamēr Maršalls slienājas gar stroķiem, Guntjix izmanto iespēju piebraukt viņam ar mutautiņu.

Septītā diena 

Tātad pēdējo reizi mēs redzējām Bazhixu auļojam pa prēriju. Kā jau nojauš ne tikai grupņika, bet pat Baza sestais prāts, tad, jā, jā, viņš neauļoja viens. Patiesībā pat ne divi. Snobisko Savvaļas Poniju pavadīts, Bazs daauļoja līdz upei un smagi elsdams apsēdās uz akmens.

Snobiskie Savvaļas Poniji nicīgi nosprauslojās. Kamēr Bazs tīrīja no ausīm sprauslas un skudras deguna nāsīs raidīja dūrītes pret Ponijiem, viņi (Poniji) vēsā kumeļa mierā revidēja Baza rokassomiņu. Attiecīgi Riebekles dāsni iedotie pašadītie džemperīši ieguva jaunus īpašniekus.

Starp citu, par to, ka šis fakts izraisīja tik atvieglotu nopūtu Bazhixā, ka tā salīgoja tuvāko kaktusu lapotnes, mēs smalkjūtīgi paklusēsim.

Snobiskie Poniji līksmi aizcilpoja atpakaļ prērijas plašumos. Bet mūsu brašais puika – Bazhix, saritinājies uz karstā akmens, aizmiga. Tikai kreisais plakstiņš nervozi raustoties mocījās minējumos, kas,,,ak kas jel, to sagaidīs, kad acis atkal atvērsies. Neviens to nezina.
Bet mēs tagad vairs netraucēsim jauneklim atpūsties.

Lirisks iestarpinājums:

Guntjix atklāj satraucošus faktus par Bazhixa žagu veselības stāvokli. 

Diena astotā 

Kad Bazs izritinājās no kamolīša un vēra vaļā acis, viņš juta, ka nupat ir brīdis, kad jamam jāturas kā vīram, lai nepiedzīvotu nervu sabrukumu.

Ibo viņš nebija viens. Viņš nebija ne divi, ne trīs. Nebeidzami lapšu pūļi klāja visu prēriju un peldēja garām kanoe laivās.

Patiesībā Bazhix līdz šim bija dzīvojis domājam (or domājis dzīvojam?), ka pasaulē ir tikai viens aPsolūti nekaitīgs lapsis un tas pats ar desmaizi ķepā.

Bet šeit rudā masa vijās ar belij pesec un pa starpam pavīdēja arī sudraboti un melni toņi. Lapši visi kaut ko gremoja un nemitīgi runāja, runāja, runāja...

Šajā brīdī, kā saprotat, Bazs nožēloja, ka ir pakļāvies lēto tramvaja biļešu sindromam. Un vēlējās kaut būtu palicis vietā, kur ir tikai viena neadekvāta blusu pārnēsājamā stacija…nu, ok, divas, ja pieskaitam ņekiju sīklopu. Viņš sailgojās pat pēc vecas ķirmju saēstas ģitāras un citām padzīvojušām jaunkundzēm. Koroče…[reāli apraudas un nespēj vairs uz šito skatīties]

Lirisks iestarpinājums:

Guntjix sniedz alternatīvu ilustratīvu materiālu un nemaz nekaunas.

Bazhixa dievišķā ceļojuma 9 diena

Kad Bazs bija uzklausījis piecus sējumus no lapšu padomu krātuvēm, apēdis 15 desmaizes, nolūdzies lapšu dirviņu 25 reizes, viņš atkal palika viens. Pie upes. Prērijā. Pašā tuksneša vidū. Ziemas spelgonī.

Un saprata Bazs, ka nav doma prātīga ar kājām ceļu mērot. Tāpēc viņš to nomērīja ar transportieri. Mirkli padomāja, izvilka no rokassomiņas saliekamo kājminamo mocikletu un aizrūcināja.

Kā vēlāk teiks mans labs draugs kluso dabu knipsētājs Dalī, grozoties no vieniem sāniem uz otriem, - "Senjors Bazhix aipurkšķēja tik cēli un gleznaini, ka pat zīloņi uz snuķiem nostājās!"

Un tā Bazhix, mūsu visiem zināmais potenciālais pirmais puisis ciemā, domāja, ka ir atrāvies no dajebkādiem pūļiem. Tāpēc pavisam mierīgi nokāpa no sava mocikleta (protams, kad bija nobraucis 25 metrus tobiš pietiekami atrāvies), aizgāja aiz rožukrūma nu tur ziniet - apdomāt savu dzīvi un tā.
Bet, kad atgriezās...

viņš jau atkal nebija ne viens, ne divi un pat ne trīs... Baza mocikleta viena daļa bija nelietīgi apēsta, bet atlikušo šobrīd nelietīgi piesmēja Nepieradināto Kašaku Kāsis.
Atstāsim Bazhixu brīdī, kad viņš sēž apjucis uz ciņa, plucina vainadziņu un žēlojas skudrām.
Esi stiprs, Baz!

Lirisks iestarpinājums:

Ucibucis apšauba Bazhixa latvietību un atklāti nosaut viņu par izraēļu tautu dēlu, pamatojoties uz vainadziņa nēsāšanu.

Diena desmitā, kurā Bazhix, nebaidīsimies šī vārda - nospļāvās.

Tātad Bazs piecēlās no ciņa, nospļāvās, pārmeta pār vienu plecu rokassomiņu, bet pār otru krustu, kuru pirms prom braukšanas bija uzkāris sev kaklā ...

un nolēma turpmāk klultivēt sevī tikai labas un pozitīvas domas.
- Tagad..., - viņš teica kreisajai skudrai no labās puses, - ...tagad es vairs neievērošu nekādus pūļus, barus un kāšus! Es nepadošos spiedienam! Es iešu taisni un nekur neska...

...šeit visi svētie, kuriem Bazhix bija trāpījis ar krustu, sadevās rokas un indīgi paskatījās.
Zeme zem Baza slaidajām...baļerinkās tērptajām kājām, atvērās un viņš iekrita bedrē.

Nesatraucieties! Bedre nebija necik dziļa. Tikai daži simti kilometru (pēc skudru aplēsēm). Bazs piecēlās, nopurinājās un pavērsa skatu uz augšu. Kaut kur starp viņu un sauli karājās rokassomiņa un klusiņām spiedza. Ibo bija pakārusies uz neapmierināta degunradža raga. Degunradzi, protams, bija tiesības būt neapmierinātam, jo no viņa bija palikusi pāri tikai galva.

Savukārt Bazhixa galvā sāka rasties Aizdomas. Savukārt pie viņa kājām sāka rasties savāda rosība. Kā jau saprotat, Bazs atkal nebija ne viens, ne divi, ne pat trīs. Uz viņu ziņkārīgi lūkojās Mānijas Tasvelnu kolektīvs.

Kamēr Tasvelni tīra un asina zobus, bet Bazhix konsultējas ar skudrām jautājumā, kas šādā gadījumā būtu darāms, mēs piesardzīgi atkāpsimies.
Vienmēr atcerieties, dārgie potenciālie ceļotāji, pirms izvēlēties amiš airlains tramvaju, padomājiet trīs reizes!!! [antireklamē]

Lirisks iestarpinājums:

Lapsis secina, ka Sīklopam ir vajadzīga steidzīga lobotomija, pamatojoties uz Marša secinātu divsauļu efektu.

Diena vienpadsmitā

Neapšaubāmi no Mānijas Tasvelnu kolektīvās bedres Bazs ir ticis laukā. Pēc mēneša (pēc skudru aplēsēm, protams).

Jautāsiet – kāpēc? Bazhix sāka dziedāt. No uztraukuma. Skudras viņam piebalsoja. No šausmām. Degunradzis nosarka un rokassomiņa spiedzot nokrita. Šķiet, ka tā bija viena no tām jestrajām jūrnieku dziesmiņām, pēc kuru izpildes ne viena vien jūras nāra apgrūsnēja un ne viens vien dziedātājs tika aizsūtīts pastaigāties pa dēli.

Brīdī, kad Bazhix bija piezemējies virszemē, viņš padomāja, ka atgriezies mājās šito uzdziedās arī saviem ohuja labvēļiem grupņikā.

Bet mirklī, kad viņam pa galvu trāpīja personiskā rokassomiņa, Bazs padomāja, ka nēsāt tajā Dostojevska kopotos rakstus un traktoru TUZ-IK5 tomēr nav prātīga doma.

Jūs domājat, ka ar to šodienas piedzīvojums ir cauri? Iespējams. Lai arī, kā vēsta austrumu mudrība – skaties, jel, jaunekli, kur piezemē savu smaguma centru, jo var gadīties tāpat kā vakar…
Koroč, kā saprotat Bazs atkal nebija viens. Nebija arī divi un trīs. Viņš vienkārši aizvēra acis un ļāva lai zeme, kas zem viņa sakustējās, viņu nes.
Pievērsim arī mēs acis. Kā zināms Ruču Bruņuči nemēdz pārlieku steigties.

Lirisks iestarpinājums:

Ucibucis ir noraizējusies, ka tikai Bazs nenokrīt pāri Zemes malai, bet Piparbeku uztrauc tikai seski.

12.diena,

kurā Bazhixam jau pamazām jāskatās uz māju pusi. Kāpēc? A tāpēc, ka es tā teicu! Vecums, ziniet, vairs nav tas, ka tik ilgi var jaunekļiem pakaļ skraidīt!

Tātad Bazhix Ruča Bruņuča mugurā laiski pārvietojas pa tuksnešaino prēriju. Viņš, viegli pieliecis ausis pie nāsīm, klausās rimtās skudru sarunās. Un viņu vairs neuztrauc …

…ne Misteru Trušu bikšu lenču ordeņa rauts pa kreisi. Ne siltos kažokos tērptu begemotu balets pa labi.

Bazhix jau ir samierinājies, ka nekad vairs nebūs viens…un divi…un trīs. [apraudas … līdzjūtīgi]

 

 Un viņš labi apzinās, ka pirmais, ko ieraudzīs, atgriežoties pilsētā, būs ohuja sesku grupējums [saprot, ka Piparbeka tak mierā neliksies, kamēr pie seska netiks], kas naivi domā, ka  piesmi… piesmaržinājuši jamā PK.

Bazs izstaipās, paliek pagalvī rokassomiņu un saritinās kamolītī. Bruņucis iet lēnām un nesteidzīgi. Viņa biedri velk lēnas meldijas uz ermoņikām. Un Bazs, laižoties snaudā, nolemj, ka turpmāk, bez īpašas vajadzības, vairs nepirks lētos tramvaja reisus ceļojumam apkārt tēvoča Zigismunda būdai.

Un, izejot no mājas, rūpīgi pārbaudīt, vai rokassomiņā nav ieperinājies kāds Sīkzaķis.

Ze End

Lirisks iestarpinājums:

Guntjix, kuras vardarbīgās tieksmes jau sen ir pamanījis VID, noorganizēja terora aktu vērstu pret Ruču Bruņučiem, ar domu iegūt Bazhixa simpātijas. Par laimi šajā brīdī Bazs jau laimīgi sēdēja amiš airlains tramvajā (šoreiz zirga mugurā) un devās mājās. Kā apstiprina trakie britu zinātnieki sera Marša virsvadībā, Guntjixa iesniegtais Bazu kompromitējošais materiāls patiesībā ir foto no ģimenes albūma „Es – Guntjix,  un manas kaijas” 

Peter de Seve ilustrācijas

nelietīgi izmantotas manā improvizācijā par gabaliņu no Oho.
Tātad sāksim ar sadaļām.
Lūk, šeit jūs redzat Foto albūmu sadaļu

Tālāk attiecīgi dosimies uz Foto vērtēšanu

Iegriežamies Sarakstes sadaļā

Un ielūkojamies Dzīvajā Dzejā

Turpinot ekskursiju, nedrīkstam aizmirst Pieredzes Apmaiņu

Un, protams, Dienasgrāmatas

Un tagad pāriesim pie personālijām. Alfabēta secībā :)
Lūk, Balonka ar Strīpiņas jaunkundzi

Šeit mēs redzam Cepelīnu naudas pelnīšanas mirklī

Nākamais rindas kārtībā ir Klozētais Taims

Cvībaks dodas nelielā pastaigā pa parciņu

Evana ballējas

Fiffa, kur domā, ka ir ezītis, bet mēs jau zinām, kas tur ir apakšā.

Jamis, kā vienmēr, cenšas aizstabulēt ausis.

Joga, kurš sirdī ir viens

bet patiesībā otrs. Secība nav zināma...

Juste pastaigājas lietū.

Lācis nāk no darba.

Lapsis tēlo noslēpumaino

bet visi jau zina patieso seju.

Kārtējais divdabis oho sabiedrībā Maršalls. kad nu šitāds

Kad nu tāds

Šis pasaku tēls nemaz vārdā nav jāsauc.

Olīva atvaļinājumā.

Riebekle, kā parasti, savā elementā.

Tessa izpildās savā ierastajā manierē.

Ugunskura kurinātājs brīvajā laikā

un darbā.

Urbānais Poweris atklāsmes mirklī.

Vijole rūpējas par badīgajiem.

Nu, apmēram tā...
Ar to Balonka, atklanās

Vēl tikai pēdējā kopbilde, kur ir visi, visi, visi...arī tie, kurus pieminēt nepietika spēka.

Sieviešu kopmītnes ikdiena © MadelnVoila /tulkots no saites prikol.i.ua/

Mēs ar meitenēm īrējam dzīvoklīti – pieci cilvēki divās istabās. Mēs – tas ir: es, Juļka, Idka un divas Taņas. Visas esam studentes, visas dažādas – gan izskatā, gan pēc raksturiņiem. Kā mēs jau otro gadu pamanāmies sadzīvot – nevienam nav skaidrs. Kā nekā mums tā teikt ir putekļi līdz griestiem. It kā jau darbus sadalām: mazgāšanu, gatavošanu, gludināšanu, tīrīšanu, miskastes iznešanu, bet, ja jūs domājat, ka dzīvoklis, kurā dzīvo piecas meitenes spīd un laistās, tad jūs vai nu dzīvojat smagos maldos, vai arī nekad neesat bijuši pie mums ciemos. Neskatoties uz tīrīšanas darbiem ik dienu, pie mums kaut kā visu laiku kaut kur kaut kas mētājas… vai nu tas būtu ļifons uz lustras, vai glāzē benčiki (smēķē abas Taņas un Ida), bet, ja pazūd tv pults, tad visticamāk tā atradīsies ledusskapī.
Par parastajiem rīta dialogiem es pat klusēju…nu tur:
- Juļa! Tu atkal esi manas zeķbikses uzvilkusi!
- Zoss, skaties – man caurums pirkstā!
- Man arī tur ir caurums!
- Da nu skaties – tavas mētājās uz galda! Un vispār man caurumiņš ir kreisajam pirksta, bet tev labajam un trīsreiz lielāks!
- Man nebija TIK liela cauruma! Un, starp citu, tās ir tīras! Kas aiztika manas zeķbikses? Un kāpēc caurums tik liels?
- Bet tu… TU vakariņas vakar neuztaisīji, - indīgi iejaucas mūžīgi izsalkusī Taņa Nr.1, - lūk, arī nācās grauzt to, kas pa rokai. Es vēl padomāju - paskat, kāda eksotiska garša…

Vēl mums ir kopīga draudzene Irinka, kopīga (patiesībā mana) māsa Aņuta un vēl čupa visādu pazīstamu un mazpazīstamu ļautiņu, kuru bieži vien ciemojas pie mums.
Mājas telefons vakaros ir karsts un brīvs būt nemēdz. Mūs sazvanīt ir grūtāk kā radio koncertu pēc pasūtījuma laikā. Jā, starp citu, kādu brīdi mēs ar to bijām apsēstas tb ar ideju sazvanīt radio. Radio telefona numuru atcerējāmies labāk kā savu uzvārdu. Katru vakaru, elpu aizturējušas, mēs skaļrunī klausījāmies īsos pīkstienus un lādējām dīdžejus par to, ka pēc mūsu domām viņi sēž uz telefona un laiž ēterā tikai kaut kādus savus kreisos zvanus. Vienreiz mums pilnīgi nejauši izdevās sazvanīt To Numuru! Kas nu sakās!!! Draudzīgs spiedziens ēterā padarīja kurlu raidījuma vadītāju un iesēja paniku pusē pilsētas. Bet pie mums atkal atskanēja īsie pīkstieni, bet dīdžejs noblēja kaut ko nesaprotamu. Vairāk šo radiostaciju mēs sazvanīt nevarējām. Diesarviņu!

Reiz pie mums kārtējo reizi atbrauca Aņuta. Visi viņu mīlēja par dzīvesprieku, smaidīgumu, kompleksu trūkumu un lielisku spēju parodēt balsis. Aņuta dzīvoja piepilsētā un mēdza viesoties pie mums pāris dienas mēnesī. Šoreiz viņa bija atvedusi aveņu ievārījumu un lieliski iestudētu Karsona frāzi” Esmu pats nelaimīgākais cilvēks pasaulē! Jums ir ievārījums?”
Kādu laiciņu pirms Aņutas ciemošanās, Taņai Nr.2 bija parādījies jauns mīļākais. Viņai vispār bija fenomenālas spējas gulēt ar ko pagadās un kur pagadās. Vienīgais, kas spēja viņu atturēt bija prezervatīvu trūkums. Par tiem, pēc aborta, viņas uzskats bija nelokāms.
Tās pašas dienas vakarā Taņa aizskrēja un randiņu, bet mēs izklaidējāmies ar klačošanos. Sēdējām tumsiņā, jo tā bija feināk besīties un smieties. Idka ar Taņku Nr.1 aizskrēja uzpīpēt uz balkona, bet kad atgriezās, ķiķinādamas stāstīja, ka pie ieejas durvīm stāvot Taņka Nr.2 ar savu pielūdzēju un skaļi spriež par tēmu – ir kāds mājās vai nav. Tā kā logi tumši viņa padomāja, ka mēs esam kaut kur aiztinušās un attiecīgi šie abi nopriecājās par divvientulības iespēju. Mēs nolēmām mazlietiņ iznest viņus cauri un paslēpāmies kur nu kura. Juļka palīda istabā zem gultas , Idka – skapī, Taņa Nr.1 – aiz aizkariem, es iestūmu Aņutu dīvāna kastē un paslēpos priekšnama skapī. Ideja bija sekojoša – draudzīgi izspurgt no paslēptuvēm un iekliegties: „ Juhūū, pieķērām, mazā palaistuvīte!”
Man trāpījās pats mazākais un neērtākais skapis, šeit pamatīgi oda pēc apavu krēma un zem kreisās pēdas bija kaut kas mīksts. Nedaudz pamīcoties, es pieliecos, pataustīju pēdu un sapratu – no rīta kāds nav aiztaisījis apavu smēra bundžu un tagad es ar Providences svētību esmu tajā iebraukusi ar kāju. Lādoties es notīrīju kāju ar kaut kādu lupatiņu.
Cst… Nāk. Slēdzenē pagriežas atslēga. Mēs sarunājam tā, ka kā Taņa Nr.2 ienāk, mēs skaitām līdz piecdesmit un tad draudzīgi izlidojam no aizkrāsnes. Vienu gan mēs neparedzējām – Taņas puisis bija vēl naskāks kā viņa pati. Viņš metās viņai virsū jau uz sliekšņa. Līdz istabai viņi nemaz nebiju nokļuvusi, kad pat es no sava skapja dzirdēju kā tika rautas nost drēbes un pēc tam jau nodžinkstēja dīvāns, kas noelsās vien no divu kaislīgu ķermeņu svara. Mēs vienkārši palikām vaļā mutēm. Un uzreiz nākamā doma: „Nabaga Aņuta!”
Loģiski, ka Aņa ilgi tādu vingrošanu uz sevis nespēja izturēt un, spriežot pēc skaņas, pašā atbildīgākajā brīdī sāka bungot pa dīvānu. Un tagad iedomājieties šo situāciju: kulminācijas momentā dīvānā, uz kura tu mīci savu meituku, kāds sāk klaudzināt un klusināti kliegt. No pārsteiguma zēns novēlās no dīvāna. Taņa uzreiz aizmetās uz vannas istabu, jo viņai pieleca, kas par lietu (zinot mūs!). Džeks lēnām (lēnām!!!) atver vaļā dīvānu, no turienes parādās viegli saspiestā Aņka un aizkapa balsī balsī saka ”Esmu pats nelaimīgākais cilvēks pasaulē! Jums ir ievārījums?” Puisis nevis vienkārši palika mēms, bet Palika Mēms. No otras istabas iznesās Juļka, kura dēļ tālākas dislokācijas ne pārāk saprata, kas notiek, un nobļāvās: „Nu ko iekriti, sīkā kuce!” Un te jau no skapja parādās Idka un nokrīt, histēriski zviedzot, uz grīdas. Nabagam pilnīgi redzami sāka braukt prom jums, jo viņš tāds kāds nu bija – zeķēs, vaļējā kreklā un prezervatīvā – metās uz izeju. Šajā brīdī koridorā no skapja izkāpju es… Zēns nožagojās un apsēdās koridorā uz grīdas. Es ieskrēju istabā un meitenes krišus sakrita kur nu kurā no smiekliem. Pie tam rādīdamas ar pirkstiem uz mani. Kā izrādījās mani vaigi, piere un zods bija pārklāti ar kurpju smēru.
Vārdu sakot viss beidzās laimīgi. Puisi atkačājam, padzirdījām ar tēju. Tiesa gan, lai cik dīvaini tas nebūtu, pie mums viņš vairāk nerādījās.
P.S. Lupatiņa, ar kuru es tīrīju kāju izrādījās esam Juļas mīļākais lakatiņš. Viņa man to joprojām nav piedevusi…

---

Первый грех

- По-моему он норный, - сказала Ева задумчиво, - когда ты утром встаёшь, в земле всегда норка остаётся...
Она опасливым резким движением коснулась его.
- Эй! - воскликнул Адам, отскакивая, - прекрати! Это довольно неприятно.
Господь посмотел на него поверх очков.
- Ну что-то тебе с ним определенно придётся сделать. - сказал Он. - Мы не можем позволить тебе разгуливать по Эдему с этой... гм... наперевес.
- А он мне нравится. - сказала Ева неожиданно. - Давайте оставим его себе.
- А что, кто-то собирался его выгнать? - занервничал Адам, закрываясь руками.
- Ну теперь нет, - сказала Ева, - теперь оставим... Давай назовём его Бэмби? Хороший... хорошой... - сказала она, ласково поглаживая его.
Адам слегка поморщился.
- Это... э... я думаю, Стремительный... или Турбина... эээ... гм... Убийца... никак не Бэмби... - проговорил он, подёргиваясь на каждом "хороший".
- Никаких "оставим". - строго сказал Господь. - А если ты выбьешь кому-нибудь глаз? Или потревожишь пчёл в дупле?
Он отвёл руку Евы.
- Значит так. Либо надень на это, ну, намордник, - сказал Он, - либо избавься от него. Мы его совершенно не знаем и не можем ему доверять. И - Он наставил палец на Адама. - за него ты отвечаешь. Сам кормишь, сам выгуливаешь.
- А можно, я его буду кормить?.. - спросила Ева. - Ой. Куда он делся?
Адам резко посмотрел вниз.
- Эй! - сказал он, щупая себя. - Это что?
- Ну видишь, - сказал Господь с облегчением, - он сам не захотел с нами оставаться.
- Это Ты его спугнул, - сказал Адам, оглядывась и слегка пригибаясь, чтобы посмотреть под кустом, - он Тебя испугался. А я к нему уже начал привыкать...
Ева всхлипнула.
- Бэмби! Бэмби! - позвала она, вставая на четвереньки и прочёсывая траву. - А если он упал? А если он на спинку упал и сейчас перевернуться не может?.. Вы представляете, как ему страшно и одиноко?.. Иди ко мне, малыш!
- Какой он тебе малыш! - возмутился Адам. - Да по нему же было видно - боец! Воин!
Господь покачал головой.
- А это... зачем он был нужен, говоришь?.. - спросил Адам..
- Чтобы мочиться стоя. - сказал Господь строго.
- А почему вверх? - спросила Ева.
Господь закашлялся.
- Пошли прочь оба! - сказал Он. - И помойте руки - вдруг у него были блохи. Да, - Он кивнул на Сатану, - этого с собой заберите. Что-то он совсем задохнулся... Прекрати хохотать, когда к тебе Творец обращается!

Услышав волка вой в ночи,
Задумайся над содержаньем.
Быть может, песня о любви,
Или печаль, тоска, страданье.


Он долго жил среди ослов,
Он ненавидел одолженья,
Знал он нежность и любовь,
И ревность, боль и униженье.

Он думал, что прошла любовь,
Поставил в этом деле точку,
Послушался опять ослов,
И превратился в одиночку.

Он понял, что такое страх,
Он понял, что такое счастье,
Боится, что остался прах,
Да и в душе опять ненастье.

Он ненавидит сам себя,
Он будет жить, страдать, бороться,
Он не забудет ничего,
Что в этой жизни как даётся.

Волк будет жить среди людей,
Он не поставит в жизни точки.
Ничто не может быть сильней,
Чем сердце волка-одиночки...

(c) S-V-F