Piedod, Deivid!

Aģents Žūpers nolēca no velosipēda un uzmanīgi palūkojas ceļmalas staba neona uzrakstā, kas vēstīja „Laipni lūgti Mazmīlniekos. IkāCārā:  bruto 8 pasažieri, neto – 32” Žūpers pašūpoja galvu, uzsēdās uz daudz redzējušā divriteņa un minās tālāk. Neona burtos neto rāmi nomainījās uz 33. Viņš domās atkārtoja reizrēķina tabulu, sadalīja to zilbēs un vēlreiz atkārtoja ar atskaņām. Tas viņam palīdzēja domāt. Bet padomāt bija par ko, piemēram, par kreisajā pusē skarbi sēcošo mežu ar milzīgiem kārklu krūmiem. Labajā pusē virsājus nomainīja viens otram līdzīgi dzīvojamie vagoniņi. Un, rau, pie visšķībākā no tiem jau viņam māja šerifs Ņe Tū.

- Aģent Žūper! Priecājos, ka varēji tik ātri ierasties, - šerifs palīdzēja Žūperam norāpties no divriteņa.

- Šerif! Ķersimies ātrāk pie lietas! Kā sauc šos neparasti lielos kārklu krūmus?

- Oooo! Tie ir mūsu lepnums – Lielie Kārklu Krūmi!

- Cik neparasti... – aģents izbrīnīti pastūma tālāk no pieres naģeni.

Aģents Žūpers ieķērās šerifam Ņe Tū elkoni un abi iegāja kārtības sarga vagoniņā.

Tur viņus sagaidīja patīkama izskata jaunuve ar garu bizi. Jaunuve atmeta bizi aiz muguras un, kautrīgi ķiķinot, sasveicinājās.

- Aģent Žūper, esi sveiks!

Lielus darbus tu te veiks!

Pēc tam Mazmīlānos teiks –

Atkal vēl  viens beigts ir feiks!

- Ak, šerifa palīdze Figuce, kā vienmēr formā... normā... štormā , - aģents Žūpers saminstinājās.

- Ir jau labi, Žūp, mēs to vēl paspēsim! – Figuce mierinoši paraustīja aģentu aiz augšlūpas.

Šerifs Ņe Tū ar slaiku žestu norādīja uz sarkano dīvānu un melno klubkrēslu.

- Mūsu jaunieguvumi! – viņš lepni paziņoja. – Nopirkām oranžajā vigvamā no pundura Pirkstu Klikšņinātāja.

- Nevis nopirkām, bet iemainījām! – iebilda Figuce.

- Pret ko? – aģents Žūpers apvaicājās.

- Pienāks laiks – redzēsi, - noslēpumaini norūca šerifs.

- Labi, tad ķersimies pie nākamās lietas! – Žūpers līksmi iesaucās. – Dosimies pie madam Lasūli! Viņa taču joprojām gatavo šo brīnišķīgo čefīru un neatkārtojamās kaņepjmaizītes?

- Protama lieta! – teica šerifs Ņe Tū.

- Tu atstāj mani smagā sāpē,

Jo iekriti tik seklā slāpē.

Nu ciešana pār mani valda –

Jel līdzi ņem un liec uz galda! – jaunuve Figuce, piespiedusi rociņas krūtīm nodeklamēja.

Aģents paskatījās uz šerifu. Šerifs uz aģentu.

- Nu, labi šerifa palīdze Figuce, nāc mums līdzi – noderēsi! – Ņe Tū visžēlīgi piekrita. – Iespējams traktierī būs majors Po de Zelēns...

- Hmm... tātad mums ir arī trešā lieta? – aģentam Žūperam attapīgi iemirdzējās kreisā nāss.

Visi trīs kārtības ruļļa sargātāji, uzmetuši plecos mugursomas devās uz traktieri, proti, vagoniņu trīs vagoniņus tālāk. Aiz traktiera letes mīlīgi smaidīja madam Lasūli.

- Ahā, aģents Žūpers! Tūlīt, tūlīt būs tava čefīra tase un kaņepjmaize! – viņa pazuda zem letes, mazliet pagrabinājās un parādījās ar aizdomīga izskata šķidruma tvertni un bulciņu.

- Mmmm, madam, tu kā vienmēr esi uzdevumu augstumos, - Žūpers atzinīgi noteica, pasmaržojis bulciņu un iekampis krietnu malku čefīra. – Ceru, ka neaizmirsi iespļaut čefīrā?

- Par ko tu mani turi?! – madam Lasūli aizvainoti, bet koķeti notrallināja. – Iespļāvu kā nākas! Un kaņepjmaizē ieceptas trīs svaigi spiestas sviedru lāses no mežziņa Bažello paduses.

- Madam Lasūli, tu tak nespēj rimties, ne? – tēlotā nosodījumā nomurmināja Ņe Tū.

Aiz aģenta muguras kāds vecīgi nokrekšķējās.

- Ā, major Po de Zelēn! Kāda sagadīšanās! – šerifs Ņe Tū priecīgi iesaucās. – Lūk, jaunuve Figuce tieši ļoti interesējas par tiem taviem izsludinātajiem desmit nezināmo lidojošo objektu veidiem.

Šerifs pastūma Figuci uz priekšu.

Majors nopētīja Figuci no galvas līdz kājām.

- Es būšu pagodināts tevi turpināt izglītot, šerifa palīdze. Kur mēs izgājšmēnes palikām...

- Mēs, major, tikām līdz sestajam lidojošajam šķīvītim, - Figuce ieķiķinājās un ieknieba Žūperam pakaļvaigā. – Labāk majors rokā, nekā aģents kokā!

- Rāmi, mans bērns, un neuztver to tik nenopietni! Tikai banāli un neizglītoti ļaudis tos sauc par šķīvīšiem! Nezināmie lidojošie objekti iedalās desmit veidos un tas būtu jāmāca skolās! Bet par to vēlāk. Aģent Žūper, man tev ir kas ziņojams.

Aģents ieinteresēti paskatījās uz majoru.

- Man pienāca telegramma no krustmātes Mērijas. Tā ir dīvaina. Mērijas telegrāfā ir tikai viens burts „O” , bet šajā sūtītajā telegrammā...

Majors Po de Zelēns izklāja telegrammu uz galda. Aģents vilka pirkstu pār burtiem...vieni vienīgi „O” , bet te piepeši starp tiem parādījās „ŽŪPERS” un atkal „ŽŪPERS”  un vēlreiz. Un tad vēl vārds : „baklažāni”

Aģents Žūpers pakasīja zodu.

- Vai tev tas kaut ko izsaka? – jautāja šerifs.

- Jā, šķiet, ka krustmātei Mērijai ir paplašinājies vārdu krājums!  - viņš nopietni secināja.

- Atļaujiet mums atklanīties. Tuvojas krēsla un nezināmie lidojošie objekti kļūs uzskatāmi redzami. – Majors Po de Zelēns galanti paņēma pie rokas Figuci un abi aizaulekšoja zem tumšajiem padebešiem.

- Šerif, kāpēc tu jaunuvi Figuci sūti šādā misijā? Vai tam ir kāda dziļāka nozīme? – painteresējās Žūpers.

- Vecīt, mana brūte par visām varītēm uzstāj, ka man ir jāzina visi desmit nezināmo lidojošo šķīvīšu veidi! Savādāk viņa ledusskapi vaļā nevēršot un alu man gultā nepasniegšot. A es zinu tikai sešus... Uz šodienu. Tā jau no slāpēm var nomirt! – Ņe Tū skumji teica.

- Hmm... – aģents Žūpers izmisīgi skaitīja uz pirkstiem. – Es vispār tikai vienu zinu – to, kas izskatās pēc cigāra...

- Tā, lai nu paliek cigāri. Mainīsim tematu uz ceturto un pēdējo lietu šodien! – šerifs trauksmaini nobubināja.

- Jaukiņi! – aģents Žūpers izdzēra pēdējo malku čefīra un norija pēdējo bulciņas kriksīti. – Stāsti!

- Ne šeit! – šerifs un aģents izgāja ārā uz ielas un abi lēnām devās meža virzienā. – Tagad mēs aiziesim līdz vecītei Mušmirei.

- Mmm, tā ir tā ar to Malkas Murkšķeli? – aģents jautāja.

- Jā, tā pati. Malkas Murkšķelei esot, kas stāstāms par ceturto lietu.

- Kamēr ejam, varbūt pastāstīsi, kas mums ir zināms?

- Nekas īpašs. Ir pazudusi Tora Tesere.

- Atkal?

Šerifs bezpalīdzīgi noplātīja rokas. Tikmēr viņi jau bija iegājuši dziļā kārklu krūmu meža vidū, precīzi piecpadsmit soļus no traktiera. Tur aiz necila paugura slējās trīsstāvīgs vagoniņš. Vecītes Mušmires pagaidu ziemas mītne.

- Es jūs gaidīju jau vakar! – vecīte pārmetoši sauca viņiem jau no lieveņa. – Manai Malkas Murkšķelei verbālā caureja jau trīs dienas. Es esmu tik nogurusi, ka cepumus jūs nedabūsiet. Varat aplaizīt blendera lāpstiņas. Es šodien ķirbju biezzupu taisīju.

Aģents Žūpers sarauca degunu un atteicās. Šerifs Ņe Tū mirkli pavirpināja lāpstiņas rokās un neizlēmīgi pamīņājās.

- Labi, Ņe Tū, vari paņemt līdzi uz mājām! – vecīte atļāva. Šerifs priecīgi aizbāza lāpstiņas aiz siksnas.

- Nu, vecīte Mušmire, kas Malkas Murkšķelei ir sakāms? – aģents Žūpers ziņkārīgi sarosījās.

- Pavaicā pats! – Mušmire piegrūda Malkas Murkšķeli aģentam pie deguna.

- Tā... Murkšķele, kas tev ir zināms par Toras Teseres pazušanu.

Malkas Murkšķela sāka īdēt.

- Mušš, Mušsss, man viņš nepatīk!

Vecīte Mušmire iešāva Malkas Murkšķelei pa šķilām.

- Nemāžojies!

- Nu lāāāābi, es redzēju sapni... tur Tora Tesere klīda pa mežu kopā ar Mežrozīšu Džeikobu. Un tad zaļais vigvams. Vairs nekā.

Malkas Murkšķele apklusa un nožāvājās.

- Hm... principā viss skaidrs. Jāapcietina Mežrozīšu Džeikobs un lieta darīta! – aģents Žūpers parāva aiz piedurknes šerifu Ņe Tū un abi straujā solī devās uz durvju pusi.

- Eu, jaunieši! – Malkas Murkšķele slinki nomurrāja. – Mežrozīšu Džeikobam jūs klāt netiksiet bez Pulciņa palīdzības.

-NĒ! Tikai ne to! – duetā ieaurojās kārtības sargi.

– Tikai ne Pulciņš! – šerifs ievaimanājās. – Viņas tur savās rokās visus Mazmīlānus. Pundurjaks vien zin, ko paprasīs par informācijas sniegšanu...

- Vai mums ir cita izeja? – Žūpers skumji  vaicāja.

- Ir! – Ņe Tū stingri noteica. – Izliksimies, ka Tora Tesere nemaz nepazuda! Viņa taču tāpat atradīsies. Pēc 25 gadiem vismaz, bet kurš tad skaita!

- Vecīt, tas neiet. Tu taču zini, ka man pret viņu ir jūtas! – aģents Žūpers svinīgi piesita dūri pie krūtīm un viņa sejā parādījās vaibsts, kas liecināja par jūtām.

- Nu ko... tātad ejam uz zaļo vigvamu, - šerifs nopūtās un abi iegāja blakus vagoniņā.

Pulciņš sēdēja pie vagona vidu iekurta ugunskura. Ienākot puišiem Pulciņš sinhroni pagriezās pret viņiem, sinhroni pasmaidīja un sinhroni aizgriezās.

- Mēs jūs gaidījām.- Pulciņš nomutuļoja.

- Dāmas. – Aģents tēlotā galantumā paklanījās. – Joprojām vērpjat intrigas, tinat makšķeres un pārdodat linoleja skaidiņas?

- Ne tikai. Tagad mēs arī izvadājam balsošanas urnas un krājam balsis.

- Par ko? – šerifs Ņe Tū izbrīnījās.

- Par velti, - Pulciņš atbildēja. – Bet ne tāpēc jūs te esat. Jums vajag Mežrozīšu Džeikobu.

Aģents Kūpers pamāja.

- Jā, norādiet mums, kur viņu atrast.

- Pieci šeškeļi. – Kāda no Pulciņa pastiepa uz priekšu krājkasīti. Šerifs parakājās pa Žūpera kabatām un iemeta krājkasītē sešus šeškeļus. – Izdod nevajag.

- Labi. – Pulciņš pamāja. – Oranžajā vigvamā atradīsies atbildes uz visiem jautājumiem. Bet, Žūper, tev jāiet vienam.

Šerifs Ņe Tū atviegloti nopūtās, uzsita Žūperam pa plecu un vieglā polkas riksī aizdipināja prom uz savu privāto vagoniņu, kur viņu jau gaidīja brūte un slēgts ledusskapis.

Aģents Žūpers sakārtoja naģeni, aizpogāja žaketi un ātrā solī devās pāri pagalmam uz oranžo vigvamu. Viņš iegāja tukšajā milzīgajā hallē. Augstu pie griestiem karājās matu fēns un žēli dūca.

- Labs, vai ne! – nezin no kurienes parādījies Punduris Pirkstu Klikšķinātājs norādīja uz griestiem. – Es to iemainīju pret dīvānu un klubkrēslu. Gadsimta darījums. Beidzot ciemiņi te neiesēžas un ilgu laiku.

- Interesants interjers, - piekrita Žūpers. – Bet es atnācu...

- Es zinu, - Pirkstu Klikšķinātājs viņu pārtrauca. – Tu meklē Toru Teseri. Atkal.

- Nē, vispār Mežrozīšu Džeikobu.

Punduris domīgi viņu  uzlūkoja.

- Interesanti. Kāpēc?

- Lai arestētu un liktu atzīties, kur ir Tora!

- Tātad tomēr galvenokārt tu meklē Toru Teseri?

Aģents Žūpers apjuka.

- Es tev kaut ko pastāstīšu. – Punduris sāka šūpoties vieglā dejas ritmā. – Torai Teserei bija slepens draugs Bum Bums. Viņš mēdza uzsist sev ar pirkstu kaklu un teikt: „Šmakovka, nāc man līdzi!” Daudzus viņš tā aizsauca. Arī Toru...

- Ēēē, pagaidi! Bet tas taču bija pagājušo reizi! – aģents iejaucās.

- Ja? Paskat, atmiņa sāk klibot. Ā, nu jā, Tora Tesere te atnāca vakar Mežrozīšu Džeikoba pavadīta. Viņš devās savās gaitās, bet Tora palika. Viņai patīk dejot. Ar mani.

- Jā, susuriņ! – Tora Tesere parādījās no aizmugurējām durvīm un apdejoja apkārt Pirkstu Klikšķinātājam.  – Man tiešām patīk dejot. Ar tevi.

- Tora, dārgā, tu atkal esi sacēlusi kājās visu slepeno un mazāk slepeno dienestu! – aģents Žūpers pārmetoši noteica. – Tagad tu nāksi man līdzi!

- Aga, vajadzīgs tu man esi kā svece jūras vāravai! – Tora Tesere atcirta. Tad piedejoja klāt Žūperam un iečukstēja ausī. – Tiksimies pēc 25 gadiem, Žūp!

- Apsoli?

- Aga. Ja vien nebūsi pārāk aizņemts.

Aģents Žūpers smagi pacilāts izgāja ārā no vigvama un devās uz viesu vagoniņu. Nometa uz gultas naģeni, atrāva vaļā žaketi un piegāja pie spoguļa. Viņam pretī raudzījās tēvainis ar gariem pelēkiem matiem un dažiem izgrebtiem dubultzodiem sejas lejasdaļā.

- Bum Bums? – Žūpers vaicāja jau iepriekš zinot atbildi.

- A jakže! – Bum Bums pasmīkņāja un izvilka ārā no matiem tur ieķērušos košļājamo gumiju. Pielipināja to pie spoguļa stikla, uzsita sev ar pirkstu pie kakla un iemurrājās. – Šmakovka, nāc man līdzi!

Un aģents Žūpers aizgāja. Tāpat kā pirms 25 gadiem. Tāpat kā pēc 25 gadiem.

Bet kaut kur skarbajos Lielo Kārklu Krūmu mežos stāvēja Mežrozīšu Džeikobs. Viņš viedā satraukumā vērās uz Mazmīlnieku vagoniņiem, domāja par to iemītniekiem un ar ierastu kustību pakasīja aiz auss līdzās stāvošo Kazulāci.

- Tā nu tas ir... tā nu tas ir, - viņš teica.

Pāri krūmu galotnēm kaut kas strauji aizlidoja. Kazulācis paostīja gaisu  un iesaucās.

- Nde... baklažāni nav tie, par ko izliekas. BAKLAŽĀNI NAV TIE, PAR KO IZLIEKAS!